Titāna diborīdu var pagatavot ar dažādām metodēm, tostarp, bet neaprobežojoties ar tiešo sintēzi, bora termisko metodi, kausētu elektrolīzi, metālu iegremdēšanas metodi, oglekļa termisko metodi, pašvairojošu augstas temperatūras sintēzi (SHS), tvaiku pārklāšanas metodi un solu. - gēla metode. Konkrētais ievads ir šāds: 12
Tiešās sintēzes metode: titāna pulveris un augstas tīrības pakāpes bora pulveris tiek tieši apvienoti augstā temperatūrā, veidojot titāna diborīdu. Šī metode ir dārga un parasti tiek izmantota tikai laboratorijās.
Borotermiskā metode: titāna oksīds un bora pulveris tiek reaģēts augstākā temperatūrā, veidojot titāna diborīdu. Šai metodei ir zemāka reakcijas temperatūra, bet izejvielu tīrības un attiecības prasības ir augstākas.
Kausēšanas elektrolīzes metode: titāna oksīds tiek reaģēts ar sārmu (vai sārmzemju) metālu borātiem un fluorīdiem kausētas elektrolīzes apstākļos, veidojot titāna diborīdu.
Karbotermiskā metode: izmantojot karbotermālās reducēšanas metodi, oglekli izmanto kā reducētāju, lai augstā temperatūrā reaģētu ar titāna oksīdu, veidojot titāna diborīdu. Šī ir metode, ko plaši izmanto rūpnieciskajā ražošanā.
Pašizplatīšanās augstas temperatūras sintēze (SHS): šī metode izmanto magnija pulveri kā reducētāju, ierosina reakciju caur aizdedzinātāju un izmanto reakcijas rezultātā izdalīto siltumu, lai pabeigtu sintēzi. Ar šo metodi ražotajam titāna diborīdam ir mazs un vienāds daļiņu izmērs, taču pastāv tehniskas grūtības.
Tvaika pārklāšanas metode un sola gēla metode: šajās divās metodēs kā sākuma stāvokli tiek izmantota attiecīgi gāzes fāze un sola stāvoklis, lai sagatavotu titāna diborīdu, izmantojot ķīmiskas reakcijas un želejas procesus. Šīs divas metodes parasti ir piemērotas sagatavošanai laboratorijas mērogā.
Šīm metodēm ir savas priekšrocības un trūkumi. Kuru metodi izvēlēties, ir atkarīgs no nepieciešamās produkta tīrības, ražošanas izmaksām un īpašām prasībām attiecībā uz produkta daļiņu izmēru un morfoloģiju.